2011

2011. gadā Slīteres Ceļotāju diena (4. – 5.jūnijā) otro gadu pēc kār­tas pārņē­ma Kolku, Dundagu un Slīteres nacionālā par­ka zve­jnieku ciemus. Jau iepriekšējā vakarā viesu mājās un kempin­gos sar­o­das nakšņotāji, sāk cel­ties pir­mie smaržīgie dūmi no zivju kūpinā­tavām, un slī­terieši, jeb slīternie­ki, kā paši sevi dēvē, stei­dz nobeigt pēdējos sagatavošanās dar­bus. Kas tik īpašs notiek Slīterē, lai gan­drīz 2116 ceļotāju izvēlē­tos nedēļas nogalē doties dabā – tik daudz apmek­lēju­mi reģistrēti šī gada Slīteres Ceļotāju dien­as maršru­tos un objek­tos. Atbilde ir vienkārša – nav citas dien­as gadā, kad Slī­teri un tās brīnu­mus var iepazīt visā pil­nībā – Slīteres nacionālā par­ka radoša­jās darb­nīcās, muze­ju, ekspozī­ci­ju, darb­nīcu, lauku saimniecību apmek­lēju­mos, vietējo labu­mu tirdz­iņā „Ražots Slīterē”, un bez­mak­sas dabas maršru­tos, kur par gidiem kļu­va gan vietējie jau­nieši, gan pro­fe­sionāli orni­tolo­gi un biolo­gi, gan nova­da paš­valdības un Nacionālā par­ka admin­istrā­ci­jas darbinie­ki un vadītāji.

Vis­vairāk apmek­lētāju pabi­ja Dunda­gas pilī (249), Mazirbes luterāņu baznīcā (180), Šlīteres bākā (176) un Lībiešu tau­tas namā (100). Liela piekrišana bija Ragu muze­jam, Jumaru saimniecībai ar pīrāgu cepšanu un audēju darb­nīcu, slēpņošanai Dunda­gas veca­jā lid­laukā, velo­maršru­tiem „Barona velo aplis” un „Pa mazbānīša pēdām”. Visiecienītākais kājāmgājēju maršruts bija „Pa lībiešu ciemiem” no Košra­ga līdz Pitragam – vairākās grupās kop­umā to veica 113 cil­vēku. Put­nu un zvēru vērošanai bija jāpiesakās iepriekš, jo tas darāms nelielās grupās. Netrū­ka uz ugun­sku­ra vārītās laša zupas, sklan­draušu, kūpinā­to zivju, arī Dunda­gas Pien­saimnieks aicinā­ja degustēt savu pro­duk­ci­ju.

Put­ni un zvēri Vaides pļavās
Dodoties put­nu un zvēru vērošanas maršru­tos, nekad nevari būt drošs, ko sastap­si mežā. Tā arī šor­eiz, neliela grupiņa gida Hel­mu­ta Hof­maņa pavadībā devās agrā rīta pas­taigā pa Slīteres Vaides pļavām, pat neno­jaušot, ka pēc neil­ga mirkļa ier­audzīs mel­no stārķi, kas, soļu iztraucēts, pār­li­do­ja zemu virs galvām un aizlaidās dziļāk Vaides pļavās. P Pēc pāris soļiem jau seko­ja otrais pārsteigums – 300 m attālumā pļavas vidū brokas­to­ja briežu mam­ma, un vēl pēc neil­ga mirkļa gājēji pamanī­ja mazo ērgli. Mel­no stārķi tajā rītā viņi sastapa divas reizes  un tā, pēc gida vārdiem, esot liela veiksme. Ceļotāji stāstī­ja, ka redzētie zvēri un put­ni, bebru pēdas un rīta migla ar rasu gara­jā pļavas zālē radī­ja sajū­tu, ka nonākuši citā pasaulē. Un pēc visa redzētā skaidrs, ka bija vērts cel­ties agri, lai paspē­tu uz maršru­tu plkst. 6:00, bija vērts slap­ināt kājas rīta rasā un pieci­est dažu labu oda kodu­mu, jo tā ir iee­jas biļete, lai pabū­tu kādu mirk­li put­nu un zvēru pasaulē.

Kukaiņi mežos, pur­vos un liedagā
Vai var pavadīt 5 stun­das, runājot par kukaiņiem, un nemanīt, kā pai­et laiks? Var – ja esat kopā ar Kristapu Vilku. Nelielā grupiņa pārgājienā ar šķēršļu pār­varēšanas ele­men­tiem, pāri kan­gariem un vigām aizgā­ja līdz pat Bažu pur­va dabas rez­ervā­ta robežai. Tika izpētī­tas 4 tau­riņu sugas, bet vis­lielākā interese bija redzēt, kā medī sku­dru lau­va – kāpuriņš, kas pārvi­eto­jas atmuguris­ki, dzī­vo smiltīs pil­tuvei līdzīgā alā, no kuras uzglūn saviem upuriem – sku­drām. Gājiena neiztrūk­stošie pavadoņi bija odi. Iemācījāmies atšķirt – ja ods kožot ceļ diben­galu uz augšu, tas ir malāri­jas ods, ja tur līmenis­ki – paras­tais. Latvi­jā gan odi malāri­ju nepārnēsā.

Radošās darb­nī­cas pie jūras
Radoša­jās darb­nīcās pie jūras bērni varē­ja iepazīt dažā­dus meža dzīvniekus, paši nee­jot mežā. Jūras krastā bija sarīko­ta savd­abī­ga mācību izstāde, kurā bija intere­san­ti atpazīt vai uzminēt dzīvniekus pēc ragiem un ekskre­men­tiem, kā arī pēc zobiem noteikt dzīvnieka vecu­mu. Darb­nīcās bija tik intere­san­ti, ka mazie nebi­ja dabū­ja­mi prom no Ērikas Kļav­iņas gliemežvāku apgleznošanas darb­nī­cas, kamēr citi pie zve­jniekiem mācījās kā pareizi siet jūrnieku mezglus.
.

Augu taka kāpās un zve­jnieku cie­mi
Smilšu kāpas ir pil­nas dzīvības – kā tās vei­do­jas, kā tās pamazām „apdzī­vo” augi, kāpēc nacionālais parks tos aizsargā, savai intere­sen­tu gru­pai stāstī­ja Dace Sāmīte. Iepriekš neplāno­ta, bet tādēļ jo intere­san­tā­ka bija iepazīšanās ar pusi no Sīkra­ga iedzīvotājiem. Sīkragā ir četri pastāvīgie iemīt­nie­ki, un divi no viņiem tieši tobrīd ar savu zirdz­iņu vil­ka uz jūru laivu. Draudzīgās sarunās grupiņa uzzinā­ja par to, kā iet un kas notiek Sīkragā.

.

Pa lībiešu ciemiem
Par dzīvi citos lībiešu ciemos stāstī­ja un rādī­ja Ineses Roze. Pēc viņas teik­tā, katru apdzīvo­tu vietu var iepazīt, apska­tot trīs objek­tus – krogu, kapus un baznīcu. Tā nu ceļotāji devās 3 stun­du gājienā no Košra­ga līdz Pitragam, pa ceļam iepazīs­tot ciemu kultūrvēs­turiskās un mūs­di­enās aktuālās vietas un objek­tus. Dažā labā zve­jnieka sētā vēl redza­mas vecās zivju kūpinā­tavas, kas sasli­etas no pārzāģē­tas zve­jas laivas, kas vairs nav derī­ga zve­jai un blakus sētā – jau­nas kūpinā­tavas, kas mūs­di­enās piedāvā Slīteres apmek­lētājiem karstas nokūpinā­tas butes, vēja zivis vai skum­bri­jas. Slīteres zve­jnieku cie­mi ir kon­trastu pil­ni, no vecām zve­jnieku būdiņām līdz jaunām un mod­ernām koka mājām. Bet vienu var teikt droši – katrs ciems ir atšķirīgs un ceļotā­ja pieredzes buķetē pievieno kādu jaunu spilgtu ies­paidu. Atpakaļceļā ceļotāji noā­va basas kājas un gar jūras kras­tu devās Košra­ga virzienā, pa ceļam apska­tot zve­jnieku laivas, izžau­tus zve­jas tīk­lus, mola un steķu paliekas, kas iestiep­jas jūrā.

Bet vakarā vis­us ceļotāju gaidī­ja vies­mīlīgā Dunda­ga ar Kurzemes dzies­mu dien­as lielkon­cer­tu un zaļum­bali. Tur arī varē­ja sastapt vairākus nogu­rušus, bet priecī­gus mūsu gidus: Kristapu Vilku, Jāni Dambīti, Inu Braunu u.c. Viņi visi savos pārgājienos un velo­maršrutā bija sastapušies ar brīnišķīgiem ceļotājiem. Kopā ceļo­jot bijusi sajū­ta, ka visi „jau simts gadus pazīs­ta­mi”, vai arī, ka kopā ar šiem ceļa­biedriem „var iet pat zir­gus zagt!”

Slīteres Ceļotāju diena bija pil­na ies­pai­diem un neparastām sajūtām: kopī­ga put­nu grā­matas šķirstīšana uz Šlīteres bākas jum­ta, lai uzzinā­tu, kā izskatās „tas, kurš te tagad dzied”, sku­driņas pār mugu­ru, dzir­dot, kā Mazirbes baznīcā, sirsnībā skan tēvreize lībiešu val­odā, dzin­tara gabal­iņi, kas nāk līdzi dāvanā, nopērkot kūpinātās zivis zve­jnieka sētā, un lieliskais lībiešu jau­niešu orķestris „Nur­morkester”, kas Līvu cen­trā nekavējās uzsākt līvu tau­tas dzies­mas, tik­līdz  ienāk apmek­lētāji – tā liekot justies īpaši gaidītiem. Slīteres Ceļotāju diena ir noslē­gusies, bet vasara tikai sākas – Slītere aic­i­na!

2011. gada Slīteres Ceļotāju dien­as Foto­ga­ler­i­jas skatīt šeit.

Dalies priekā!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *